Latvijas Handbola federācija (LHF) piedāvā interviju ar Latvijas nacionālās izlases un Francijas 2. līgas komandas Limoges Hand 87 handbolistu Ingaru Dudi. Francijā šogad demonstrējis līdera cienīgu sniegumu, aizvien labāk iepazinis valsti un pilsētu, cīnījies ar nepatīkamu savainojumu, ar komandu bijis tuvu labāko četriniekam, bet tagad pats aktīvi trenējas, lai pēc iespējas labāk sagatavotos Latvijas izlases jūnija spēlēm.

Kāds ir Tavs dzīves ritms pēc sezonas beigām? Tikai atpūties vai tomēŗ vēl trenējies?
Treniņi vēl notiek, bet oficiālas spēles ir beigušās. Mums komandā sezonas beigās bija melnā kaste. Tur sezonas gaitā par dažādiem pārkāpumiem krājās nauda un īstenībā iekrājām lielu daudzumu. Visi kopā ar komandu pēc sezonas noslēguma aizbraucām atpūsties. Pats gan joprojām četras reizes nedēļā trenējos. Ar otro komandu arī uzspēlēju handbolu, lai pirms izlases spēlēm nepazaudētu ritmu. Fiziski tāda liela noguruma nav, tiesa, morāli ir jūtams, ka sezona ir beigusies, bet kopumā jūtos labi, un viss ir kārtībā.

Kā klubā tiek vērtēta aizvadītā sezona? Varējāt sasniegt kaut ko vairāk?
Noteikti varējām. Minimālais mērķis bija sešinieks un iekļūšana izslēgšanas spēļu turnīŗā, kas caur nagiem arī izdevās. Pēc rezultāta ceturtdaļfinālu aizvadījām cienīgi, taču sniegums nebija tas labākais, varējām parādīt vairāk. Domāju, ka varējām iekļūt labāko četriniekā un kāpt pat vienu pakāpienu augstāk. Kopumā sezona bija OK, bet ne izcila.

Pašam ļoti labs sezonas sākums, bet vidusdaļā savainojums. Pastāsti nedaudz vairāk par to!
Uzskatu, ka aizvadīju itin solīdu, pārliecinošu un stabilu sezonu. Daudz spēlēju, tāpēc arī izlasē jutos labi. Nedevos uz Domes kausu, lai pēc iespējas labāk sagatavotos sezonas otrajai daļai klubā. Jutu, ka esmu izcilā formā, viss gāja no rokas. Bet tad viens no spēlētājiem man ļoti spēcīgi trāpīja pa galvu. Visi saka, ka tas bija smadzeņu satricinājums. Jutu reiboņus, uz troksni biju ļoti jūtīgs. Bija daudz nepatīkamu simptomu. Arī tagad, ka esmu ļoti noguris, vēl izlec ārā kaut kādi simptomi. Pēc šīs situācijas divus mēnešus neko nedarīju. Tas bija visgrūtākais, bija jābūt lielai pacietībai. Pat televizoru īsti nevarēju skatīties. Ir grūti sevi piespiest divus mēnešus neko nedarīt. Iepazinu daudzus ārstus, īstenībā daudz ko arī iemācījos.

Pagarināji līgumu ar klubu līdz 2021. gadam! Cik tas bija svarīgi? Nebija citu variantu?
Variantu bija daudz. Pat ļoti daudz. Jāsaka, ka īstenībā citus klubus nemaz nelaidu klāt. Gribu ar šo komandu kāpt uz augšu un spēlēt Francijas spēcīgākajā čempionātā. Domāju, tas ir laika jautājums. Pagaidām mūs vēl labi nezina, esam jauns klubs. Uzskatu, ka šobrīd mūs klubs ir piemērs arī vairākām augstākās līgas komandām. Esam jauns, motivēts un ambiciozs klubs. Klubs ar katru gadu aug, visos virzienos. Klubs kļūst aizvien lielāks.

Nebija lielas vēlmes spēlet nekur citur. Godīgi sakot, jau pirms gada zināju, ka pagarināšu līgumu ar komandu. Bija palikušas tikai formalitātes. Viss bija zināms. Neko citu nemeklēju. Arī ģimenes faktors bija ļoti svarīgs. Gaidām otro ģimenes papildinājumu, pilsētā jūtamies ļoti labi. Komandā mainīsies treneris, bet mani tas nebaida. Tas būs vēl viens izaicinājums. Jau pagājušajā gadā varēju pārcelties uz augstāko līgu. Limoges Hand 87 ir jauns klubs, par kuru nākotnē runās aizvien vairāk. Tāpat kā par Latvijas izlasi.

Klubu pārstāvi kopš 2016. gada! Vai šobrīd pilsētā Tevi jau sāk uzskatīt gandrīz kā vietējo?
Jūtos kā mājās. Iepriekš līdzīgas sajūtas bija Saarlouis klubā Vācijā. Vajadzēja izaugsmi karjerā. Ģimenes faktors bija ļoti svarīgs. Reģions, pilsēta, kolektīvs. Tas viss man šeit patīk. Dēls jau iet skolā. Ļoti labi zina franču valodu, var pat teikt, ka nedaudz vairāk viņš šobrīd ir francūzis. Bet arī pats ļoti labi jūtos Limožā.

Kāda ir Limoža? Kas tev visvairāk patīk pašā Francijā?
Varu teikt, ka Francijā vīnu lietot esmu sācis biežāk nekā alu. Ja Vācija pēc spēles bija pieņemts iedzert kādu alu, tad Francijā tas ir vīns. Viņi nekautrējas glāzi vīna iedzert arī pie labām pusdienām. Vīns Francijā ir. Un tiešām labs vīns. Francijā esmu uzspēlējis trīs reģionos. Esmu jau nedaudz iepazinis kultūru. Francijai ir Alpi, Pireneji, Vidusjūra, okeāns. Ir daudz atšķirību reģionos. Un ļoti interesanti. Arī virtuve ir dažāda. Tās viņu varžu kājiņas neesmu ēdis, bet daudz ko citu gan. Steiks ir ļoti populārs. Patīk viņiem tā sarkanā gaļa. Tā viņiem ir ikdiena. Francijā ir viena no labākajām gaļām. Pilsēta nav liela, varbūt kādi 150 tūkstošī iedzīvotāju. Ir sava lidostiņa. Uz visām vietām ērti var tikt. 15 minūtes un esi abos pilsētas galos.

No sportiskās puses Limožā ir divi lieli sporta klubi – basketbola un handbola. Pārējie klubi nav tādā līmenī un īstenībā cerams, ka arī nebūs. Jau arvien biežāk sākam dalīt lielo arēnu ar basketbola klubu. Mazajā zālē vienmēr ir 1200 skatītāju, zāle principā ir pārpildīta. Ja spēlējam lielajā zālē, tad varam savākt arī kādus 4000. Trīs reizes šajā sezonā labojām līgas apmeklētības rekordus. Uzspēlējām arī koncertzālē.

Sezonas beigās pašam izdevās atgriezties laukumā. Kādā formā šobrīd esi?
Ja sezona būtu nedaudz garāka, tad būtu pavisam labi. Pēdējās spēlēs sāku just, ka tuvojos tam, lai atgrieztos laba formā. Tagad pats turpinu trenēties, meklēju iespējas aizvadīt arī handbola treniņus. Nevaru teikt, ka esmu izcilā formā, taču kļūst aizvien labāk, un zinu, ka viss būs kāŗtībā.

Cik grūti bija palikt malā aprīļa spēlēs pret Igauniju? Bija kaut maza iespēja, ka tomēŗ spēlēsi?
Es par to ilgi domāju. Līdz pēdējam brīdim cerēju un gribēju būt ar izlasi. Gaidīju, gaidīju, ka kļūs labāk, bet simptomi joprojām saglabājās. Palika pat trakāk. Divas nedēļas pirms izlases spēlēm pusotru mēnesi neko nebiju darījis. Sapratu, ka ir jāsakož zobi un jāpasaka, ka nevarēšu spēlēt. Domāju arī par to, ka varētu būt vienkāŗši būt blakus, taču lidojums manā situācijā nebija labākais, ko darīt. Arī sieva ir stāvoklī. Domās biju kopā ar izlasi, taču doties laukumā nebija nekādu iespēju.

Kā vari pakomentēt Latvijas izlases uzvaras pret Igauniju?
Ar šādu sastāvu, kāds mums ir šobrīd...Labi, teikšu ta, ka igauņiem ir jauna komanda, viņi cenšas kļūt labāki. Bet mēs paradījām raksturu, izdarījām to, kas bija jāizdara. Godīgi sakot, šobrīd esam galvastiesu spēcīgāka komanda. Uzvarējām pārliecinoši. Pirms spēlēm vēl bija kaut kādas šaubas, domas par to, ka arī igauņi ir spēcīgi. Mums spēcīgākā puse ir aizsardzība. Jā, arī uzbrukums ir labs, bet viss sākas ar aizsardzību.

Situācija grupā ir tāda, ka esam tuvu iekļūšanai finālturnīrā. Tas uzliek lielu spiedienu?
Spiedienu veidojam mēs paši. Nevajag nekādus skaļus saukļus. Mērķis ir skaidrs. Situācija ir pat ļoti laba. Labāku grūti iedomāties, jo pirmajā spēlē uzvarēt slovēņus ir ļoti grūti. Bet visi saprotam, ka tas mums pagaidām neko nedot. Lai treneri rēķina. Spēlētājiem par to nav jādomā. Komanda ir piezemēta. Tagad priekšā ir divas ļoti svarīgas spēles. Arī slovēņi būs motivēti.

Esam bijuši tuvu finālturnīram. Esam spēlējuši ļoti daudzās kvalifikācijās. Bet uz finālturnīru nav sanācis aizbraukt. Tagad gribam spert soli uz priekšu. Jāatdot viss, kas mums ir iekšā. Šobrīd jādomā tikai par spēli pret Slovēniju. Varam viņus uzvarēt, bet nebūsim favorīti nevienā no šīm divām spēlēm. Bļaut tagad kaut ko nevajag. Ir vienkārši jācīnās laukumā. Ar baltām rokām neko nevinnēsim.

Latvijas nacionālā izlase kvalifikācijas turnīra pirmajās četrās spēlēs izcīnijusi trīs uzvaras, vienīgo zaudējumu piedzīvojot pirmajā spēlē viesos pret 2017. gada pasaules čempionāta bronzas medaļnieci Slovēniju (21:27). Turpinājumā Latvija savā laukumā Valmierā ar 29:25 pieveica Nīderlandi, savukārt aprīlī Latvija gan viesos (24:18), gan Valmierā (30:24) apspēlēja Igaunijas handbolistus. 

Jūnijā Latvijas izlasei paredzētas divas spēles - 12. jūnijā Vidzemes Olimpiskajā centrā (VOC) Valmierā pret Slovēniju, savukārt 16. jūnijā viesos pret Nīderlandi. Valmierā spēle sāksies pulksten 19:40, savukārt Nīderlandē spēle startēs pulksten 19:00.

Kvalifikācijas turnīrā piedalās 32 valstu izlases, kas tika ielozētas astoņās grupās pa četrām komandām katrā. Gaidāmais kvalifikācijas turnīrs būs plašākais, kāds jebkad ir noticis. Eiropas čempionātam kvalificēsies katras grupas divas labākās komandas, kā arī četras labākās trešo vietu ieguvējas.

Eiropas čempionāta finālturnīram jau kvalificējušās tā organizatores Zviedrija, Austrija un Norvēģija, kā arī esošā Eiropas čempione Spānija. 2020.gadā Eiropas čempionātā pirmoreiz piedalīsies 24 valstu izlases (iepriekš - 16). Eiropas čempionāta finālturnīrs norisināsies no 2020.gada 10. līdz 26.janvārim.